1908. gads: Madonas tuvumā tiek nodibināta Latvijas laukos pirmā skola ar vidējās izglītības statusu. Vislielākais nopelns šīs skolas dibināšanā ir izcilajam latviešu izglītības, kultūras un sabiedriskajam darbiniekam Jānim Dāvim. Jānis Dāvis dzimis 1867. gadā Grašu pagasta „Puteņu” mājās. Ieguvis labu izglītību Baltijas skolotāju seminārā un Viļņas skolotāju institūtā, viņš 12 gadus strādā par skolotāju Tērbatā, kur izmanto visas izglītošanās iespējas, ko piedāvā Tērbatas universitāte. Vēlāk šīs zināšanas, kā arī Jāņa Dāvja možais prāts un darbošanās dziņa ļauj viņam pavērt jaunus ceļus latviešu izglītības laukā.

1908. gadā tiek nodibināta Latviešu Izglītības biedrība, kas īsā laikā izvēršas par mērķtiecīgu latviešu nacionālās skolas izveidotāju. Sadarbībā ar citiem kultūras un izglītības darbiniekiem Jānis Dāvis ( Latviešu Izglītības biedrības priekšnieka vietnieks) ķeras pie skolu tīkla paplašināšanas. Pavadīdams 1908. gada vasaru tēva mājās „Puteņos”, Jānis Dāvis veic priekšdarbus skolas dibināšanai, iegulda savus personīgos līdzekļus un tikai tad ziņo par to uz Rīgu Latviešu Izglītības biedrībai.

No skolas iecerētāja Jāņa Dāvja 1908. gada 1. jūlija vēstules LIB valdei noprotams, ka viņš telpas skolai vispirms meklē Grašu un Cesvaines apkārtnē, bet tomēr par pieņemamākām atzīst Sarkaņu pagasta „Kalna Sprīzdānos”. Iznāk tā, ka ēkas atrašanās vieta nosaka arī to, ka tiek izveidota Latviešu izglītības biedrības Biržu nodaļa un vēlāk skola pārceļas uz Madonu. Savā vēstulē Jānis Dāvis skolai izvēlēto ēku apraksta arī sīkāk: „Noīrētā ēka ir 8 asis gara un 6 asis plata. Apakšas stāvā atrodas 4 lielas istabas, no kurām 3 noder klasēm, bet 4-tā, vislielākā – zālei vai guļamkambarim. Otrā stāva krusta būvē ir arī 4 istabas. No šīm viena noder klasei, 1 ēdamistabai un 2 – skolotāju dzīvokļiem. Trešā stāvā jeb bēniņos vēl var ierīkot lielu istabu bibliotēkai un mācību līdzekļu nolikšanai. Īri prasīja 200 rubļu gadā. Bet tā kā saimniekam nav naudas, ar ko pabeigt būvi tik īsā laikā, tad piesolīju 500 rubļus izmaksāt tagad un tos 50 rubļus gadā atvilkt no īres. Tik lēti savu jauno māju saimnieks izīrēja tikai tāpēc, ka ir liels izglītības piekritējs.” 1903. gada 3. augustā latviešu Izglītības biedrība nodibina Biržos savu nodaļu, kuras uzdevums ir rūpēties par jaundibināmās proģimnāzijas uzturēšanu.

1908. gada 15. septembrī „Kalna Sprīzdānos” durvis ver meiteņu proģimnāzija, kurā mācības uzsāk 30 skolnieces. Jānis Dāvis turpina uzturēt rūpi par jaunās skolas tālāko attīstību. Vēlme uzcelt skolas ēku Biržos (Madonā) ir viens no iemesliem, kāpēc 1909. gada pavasarī tiek nodibināta patstāvīga Biržu Izglītības biedrība, jo tikai biedrība, nevis nodaļa drīkst iegādāties nekustamu īpašumu. Biedrības iniciators Jānis Dāvis skolas projektēšanai uzaicina vienu no tā laika ievērojamākajiem latviešu arhitektiem Eiženu Laubi, vienlaicīgi meklējot arī pieņemamu būvgabalu.

Eižena Laubes projekts paredz uzbūvēt Madonā toreiz Baltijā lielāko skolas namu – trīsstāvu ēku, kurā varētu mācīties 500 skolēnu, turpat būtu kopmītnes un dzīvokļi skolas pārzinim un skolotājiem. Ja skolu pēc šī projekta uzceltu, tā tiešām būtu Madonas rota. Ēkā bez mācību telpām paredzētas trīs zāles – aktu, vingrošanas un ēdamzāle, kā arī tā laika jaunums – elektriskā apgaismošana un centrālapkure. Ar laiku par derīgu tiek atzīta 1/8 pūrvietas (~ 2,2 ha) liela piekalne Lejas Pieterēnu saimnieka Viļuma Vembera zemē. Tā atrodas starp vēlāko Valmieras un Lielo (Saules) ielu, 300 metrus uz ziemeļaustrumiem no kādreizējā tirgus laukuma. Gruntsgabals raksturots šādi: – Līdzenums ar augstu piekalni, piegāze atklāta austrumu un dienvidu saulei, augšā priežu mežs. No kalna atveras tāls un dzejisks skats, kurā no dzidrās austrumu tāles it kā sauc: „Uz priekšu, jaunieši, uz priekšu! Dodieties pretim prāta gaismai, jo tikai apgaismotiem pieder nākotne!””

Jānis Dāvis nopērk šo zemes gabalu par 885 rubļiem un ir gatavs to atdāvināt skolas vajadzībām. Viņa nosacījums – ja 1913. – 1916. gados uzceļ skolas ēku, viņš zemi atdod un vēl ziedo būvdarbiem arī 1000 rubļu. Skolas būvei šajā gruntsgabalā savu materiālo atbalstu sola arī citi apkārtnes ļaudis. Taču līdz Pirmā pasaules kara sākumam tā arī neizdodas panākt galīgo vienošanos par skolas celšanu, kaut gan jau 1912. gadā sāk gādāt laukakmeņus pamatiem un pirmos būvbaļķus.

• 1909. gadā Biržu Izglītības biedrība aizdod namsaimniekam Ļaviņam 1000 rubļus, lai pasteidzinātu ēkas būvi Madonā (Poruka ielā 4), lūdzot piemērot tās telpas skolas vajadzībām.
• 1910. gada augustā meiteņu proģimnāzija pārceļas uz Madonas miestiņu.
• 1911. gada oktobrī Biržu Izglītības biedrība Sarkaņu „Kalna Sprīzdānos” atver zēnu proreālskolu, kuru 1913. gadā pārceļ uz Madonu.
• 1911. gadā Biržu Izglītības biedrība lūdz Rīgas apgabala skolu inspektoram, lai meiteņu ģimnāzijai piešķir kroņa ģimnāzijas tiesības. Lūgumu apsola ievērot tādā gadījumā, ja ģimnāzija kādu laiku darbotos kā privātskola ar Emīlijas Uttendorfas vārdu. Biržu Izglītības biedrība savu ģimnāziju līdz ar inventāru un mācību līdzekļiem formāli nodod Emīlijai Uttendorfai, noslēdzot notariālu līgumu, bet faktiski biedrība turpina skolu atbalstīt.
• 1912./1913. mācību gadā Emīlijas Uttendorfas meiteņu ģimnāzija strādā pēc kroņa sieviešu ģimnāzijas programmas, taču oficiāla statusa tai nav. Tuvojas pirmais izlaidums, un ir svarīgi šo statusu iegūt.

Lai iegūtu ģimnāzijas tiesības, revidēt skolas darbu tiek uzaicināti Izglītības ministrijas inspektori. Pirmais ierodas kurators Ruckis, viņš liek skolniecēm uz tāfeles rakstīt sarežģītus teikumus krievu valodā, ir ļoti nikns par pieļautajām kļūdām. Šajā piegājienā skola oficiālu ģimnāzijas statusu neiegūst. Vēlāk skolu revidēt ierodas inspektors Ļubimovs (dažos avotos minēts Bogoļubovs), kurš ir vienkāršs un laipns cilvēks ar apbrīnojami inteliģentu stāju. Viņš noklausās mācību stundas gaitu, tajā neiejaucoties. Pēc šī inspektora atzinuma skola iegūst Madonas (Biržu) Emīlijas Uttendorfas sieviešu ģimnāzijas nosaukumu un „pilnas kroņa skolas tiesības”. Inspektors Ļubimovs ar savu vienkāršību sajūsmina gan pedagoģisko personālu, gan skolnieces. Par viņa revīziju dažas jaunās skolotājas pat sacer pagaru „rīmi”. Kādas rindiņas no tās: „Kak Ļubimov – geņeral k nam v Modon on priskakal… On tri lomtja proglotjil, čajem, sahoram zapil…” Līdz ar ģimnāzijas oficiālā statusa iegūšanu skolnieču skaits strauji pieaug. Abas skolas – sieviešu ģimnāzija un zēnu proreālskola – Madonā aizņem visas iespējamās telpas, tomēr tās neapmierina augošo skolu vajadzības.

Pirmā pasaules kara laikā, tuvojoties vācu karaspēkam, pienāk rīkojums evakuēt Emīlijas Uttendorfas ģimnāziju un zēnu proreālskolu uz Krievijas iekšieni, taču Biržu Izglītības biedrība tam nepiekrīt. Daļa no vecāko klašu skolniecēm un proreālskolas audzēkņiem tomēr aizbrauc. Kara gados mainās skolotāju un skolēnu sastāvs, jo aizbraucēju vietā nāk skolēni no Kurzemes bēgļu ģimenēm. No 1915. gada līdz 1917. gadam liela ietekme abu skolu dzīvē ir Lazdonas luterāņu draudzes mācītājam un Biržu Izglītības biedrības priekšsēdētājam, skolas pedagoģiskās padomes priekšniekam Gustavam Šaurumam, kurš Biržu vidusskolās māca arī ticības mācību, latviešu, vācu un latīņu valodu. No 1917. gada 1. septembra Biržu Izglītības biedrības proreālskola tiek pārdēvēta par pilntiesīgu reālskolu, bet Emīlijas Uttendorfas ģimnāzija – par Biržu Izglītības biedrības ģimnāziju. Zēnu reālskolai telpas tiek ierādītas Kumsāra mājā (Rīgas ielā 1), bet sieviešu ģimnāzijai – Krūmiņa mājā – pārbūvētajā Leivērkrogā (Rīgas ielā 4). Taču 1917. gada rudenī kara šausmas ienāk arī Madonā. Vācieši apšauda stacijas rajonu no divām lidmašīnām, viena bumba tiek nomesta uz vagona ar sprāgstvielām, radot lielu eksploziju. Apkārtējām mājām norauj jumtus, vairākas mājas nodeg. Skolēni palīdz iznest ievainotos, kuri uzlidojuma laikā atradušies sanitārajā vilcienā un pēc eksplozijas vēl palikuši dzīvi. Pēc šiem notikumiem ģimnāzijai un reālskolai miestā telpu vairs nav, tāpēc tās pārceļ uz Lazdonas mācītājmuižu, Lazdonas pili un Praulienas luterāņu draudzes skolu. Dažas klases mācās Ķūrāna/ Kļaviņa mājā Saules ielā (tagad tur uzbūvēts RIMI). Daļa skolēnu apmetas dzīvot apkārtējās lauku mājās, daļa paliek Madonā. 1918. gada rudenī skolas pārnāk atpakaļ uz Biržu miestu (Madonu): zēnu reālskola apmetas atpakaļ Kumsāra mājā – pamazās, šaurās telpās, bet sieviešu ģimnāzija – Krūmiņa mājā – lielākās un ērtību ziņā labākās telpās. Skolu vajadzībām tiek izmantotas telpas arī Ļaviņa mājā (Poruka ielā 4).

• 1918. gada novembrī sieviešu ģimnāziju un zēnu reālskolu apvieno par Darba skolu, kurai ir divas pakāpes – 1. pakāpe un 2. pakāpe.
• 1919./1920. mācību gadā Madonā atkal darbojas divas vidusskolas īrētās telpās. Šis mācību gads ir īstens juku laiks abām skolām: skolēniem nav kopmītņu, īres maksa pie vietējiem iedzīvotājiem – augsta, pedagogi neapmierināti. Šajā gadā tiek nodibināta Cesvaines ģimnāzija, uz turieni strādāt aiziet arī vairāki Madonas (Biržu) vidusskolu skolotāji.
• 1920./1921. mācību gadā reālģimnāzija pāriet uz pilnu mācību kursu, reizē ar šīm pārmaiņām abas vidusskolas apvieno, un visi skolēni tagad mācās Krūmiņa mājā Rīgas ielā 4.
• 1921. gadā skolas vadību pārņem enerģiskais Jānis Dobulis, un viņš četru darba gadu laikā Madonā veic milzīgus uzlabojumus izglītības laukā.
• 1921. gada rudenī Madonas (Biržu) Izglītības biedrības vidusskolas īrētās telpas ir sliktas, skolotājiem tiek maksātas mazākas algas nekā valsts vidusskolās, tāpēc trūkst dažu priekšmetu skolotāju un kārtība un disciplīna skolā ir zemā līmenī. Tomēr Jāņa Dobuļa enerģiskā rīcība gan skolotāju atrašanā, gan subsīdiju izcīnīšanā skolotāju algām, gan disciplīnas ieviešanā, gan mācību materiālās bāzes sagatavošanā, kā arī viņa aktīvā sabiedriskā darbība ceļ skolas prestižu.
• 1924. gadā Madonas Izglītības biedrības vidusskola (Biržu vidusskola) tiek pārdēvēta par Madonas pilsētas vidusskolu. Tiklīdz Madonas pilsētas dome pārņem vidusskolu savā pārziņā, tā sāk domāt par jaunas ēkas celšanu uz agrārreformā vidusskolai piešķirtā apbūves gabala – tieši blakus bijušās muižas centram.
• 1924. gada 21. septembrī Madonas pilsēta un tās vidusskola sarīko jaunās skolas ēkas pamatakmens likšanas svinības, kurās piedalās arī izglītības ministrs K. Straubergs.
• 1925. gadā skola tiek pārdēvēta par Madonas pilsētas ģimnāziju.
• 1925. gada rudenī Jānis Dobulis pirms došanās uz darbu Rīgā teic atvadu runu, kurā bilst, ka ”rudenī birst lapas un vējš tās aizpūš tālu no dzimtā koka. Tāda lapa esmu es, bet mana sirds paliks dzimtajā novadā un Madonas ģimnāzijā”.

Jauno skolas ēku projektē rīdzinieks Arnolds Maidels, un 1926. gada 19. novembrī tā tiek iesvētīta. Šī ir otrā Latvijas Republikā uzceltā skola, un pirmā, ko uzbūvē par pašvaldības līdzekļiem, protams, piesaistot arī ziedotājus. Celtnes galīgā pieņemšana notiek 1927. gada 15. martā, bet tiek atzīmētas arī vairākas nepilnības, no kurām nopietnākā ir tā, ka tek kārniņu jumts, tāpēc 1929. gada vasarā jumtam uzklāj skārda segumu. Brīvās Latvijas Republikas laiks ir Madonas pilsētas un arī Madonas ģimnāzijas uzplaukuma laiks. Madonas ģimnāzijas audzēkņi tradicionāli dalās neoģimnāzijas jeb humanitārajās un reālģimnāzijas klasēs. Šāds dalījums pastāv līdz pat padomju okupācijai. Pēc 1934. gada 15. maija skolā uzplaukst patriotisms, attīstās mazpulcēnu darbība. Pēc Aizsargu nama (tagad kultūras nams) uzcelšanas daudzi skolas pasākumi notiek tā plašajās telpās. 1938./1939. gadā skola kļūst par Madonas Valsts ģimnāziju, un 1939. gada 28. janvārī tai pasniedz skolas karogu, kura projekts un devīze 1938. gada rudenī ir saskaņoti ar Izglītības ministriju. Karoga tā puse, kurā redzams ēkas siluets, ir gaiši dzeltena, uzraksts „Madonas ģimnāzija” – tumši sarkans (Latvijas karoga krāsā), bet otra puse – tumši zila. Karoga devīze: „Par tautu, par zemi.”

• 1940. gada 17. jūnijs atnāk ar krievu tankiem un okupāciju, un rudenī ģimnāzija tiek pārdēvēta par Madonas vidusskolu. Tiek atcelta skolasnauda, tāpēc ir ļoti liels skolēnu pieplūdums: tiek izveidotas četras pirmās jauktās paralēlklases, zēnu un meiteņu klases apvieno, skolā māca tikai reālskolas vielu. Nepārtraukti notiek dažādas sanāksmes, tiek organizēta skolēnu komiteja, iecelti klašu vecākie. Skolēniem liek stāties pionieros un komjaunatnē, bet maz ir tādu, kas to izdara.
• 1940. gada rudenī skolēniem jādodas palīgā lauku un mežu darbos, skolotājiem jābrauc līdzi. Tiek iekavētas mācības, disciplīna skolā kļūst vaļīgāka.
• 1941. gada vasarā piemeklē jauni, satraucoši notikumi – vispirms izsūtīšana, tad kara sākums. Vācu okupācijas laikā skola atkal tiek nosaukta par Valsts ģimnāziju, un skolēniem dod iespēju turpināt izglītību pēc abu tipu programmām reālģimnāzijas un humanitārajās klasēs. Pie skolas plīvo divi karogi – kāškrusta un sarkanbaltsarkanais.

Pirmie divi gadi kara apstākļos skolas mācību un administrācijas ziņā norit mierīgi, taču pēc 1943. gada Ziemassvētkiem Madonas skolas ēkas vācu okupācijas vara pārņem kara slimnīcas vajadzībām, bet klases izvieto pilsētas tukšajās veikalu telpās, privātajās mājās, ugunsdzēsēju depo, policijas ēkā u.c. Visgrūtāk klājas skolotājiem, kuriem uz mācību stundām jāpārvietojas no vienas ēkas uz otru. Mācības turpinās, bet skolēnu rindas paliek retākas, jo daudz zēnu no vecākajām klasēm iesauc armijā un darba dienestā. 1944. gada izlaiduma akts notiek policijas ēkā.

• 1944. gada 16. oktobrī Madonā atsākas mācības, skolai atkal mainās nosaukums – tā kļūst Madonas vidusskola; šajā gadā izveido arī Madonas 7.-gadīgo skolu.
• 1950. gadā abas skolas apvieno, izveidojot Madonas 1. vidusskolu. No 1949. gada līdz 1952. gadam skolai ir pedagoģiskā klase, kurā tiek sagatavoti vairāk nekā 140 sākumskolas skolotāju. Madonas 1. vidusskolā dažādos gadu desmitos mainās gan skolēnu, gan skolotāju paaudzes, mainās arī darbības virzieni (bieži vien no pastāvošās varas uzspiesti), taču nemainīgas paliek skolas tradīcijas: dot noturīgas zināšanas un audzināt patstāvīgus, darbīgus un krietnus cilvēkus.
• 1969. gada rudenī Madonas 1. vidusskola pārceļas uz jauno ēku Valdemāra bulvārī 6. Skola tiek nodota ekspluatācijā 28. augustā, taču mācības var uzsākt tikai 27. septembrī, un arī tas izdodas tikai tāpēc, ka celtniekiem palīgā dodas gan tehniskie darbinieki, gan skolotāji. Sporta zālē nodarbības sākas tikai 26. decembrī.

70. gados Madonas 1. vidusskolā tiek atvērtas specializētās klases: ar bioloģijas novirzienu kopš 1973. gada 1. septembra; ar matemātikas novirzienu kopš 1976. gada 1. septembra. Kādu laiku pastāv arī klase ar ražošanas novirzienu: zēni apgūst mūrnieka – montētāja, bet meitenes – pārdevējas vai dārzkopes iemaņas. Madonas 1. vidusskola vasaras brīvlaikos organizē pionieru nometnes vidējā vecuma skolēniem un LOTOS vienības vidusskolēniem, kurās tiek apvienots darbs un atpūta. Pirmās LOTOS vienības sāk darboties ar 1972. gadu; bet ar 1980. gadu madonieši – LOTOS vienību dalībnieki strādā un atpūšas arī Lietuvā un Igaunijā. 1975./1976. mācību gadā skolā tiek atjaunota skolēnu zinātniskā biedrība „Strauts”, kuras dažādu sekciju dalībnieki gūst labus panākumus rajonā un republikā. Madonas 1. vidusskolai ir labas mākslinieciskās pašdarbības tradīcijas: jau sākot ar 60. gadiem, tie ir skolotājas Dzidras Rubenes izlolotie tautisko deju kolektīvi visās skolēnu vecuma grupās. Īpaši pieminams vidusskolēnu deju kolektīvs – četrkārtējs republikas Skolēnu dziesmu un deju svētku laureāts. Skolā dažādos laika posmos darbojas dramatiskie pulciņi, sarīkojumu deju grupas, orķestris, kori utt.

80. gados liela uzmanība tiek veltīta skolas metodiskajam darbam: skolotāji interesanti un daudzveidīgi strādā mācību priekšmetu metodiskajās komisijās, meklē jaunas darba metodes un paņēmienus, daudz eksperimentē, lai skolēniem sniegtu stabilas zināšanas. Šajos gados tiek pilnveidoti mācību priekšmetu kabineti, tie tiek vairāk apgādāti ar mācību tehniskajiem līdzekļiem; ķīmijas (vadītāja Janina Āriņa), bioloģijas (vadītāja Daila Semberga) un angļu valodas (vadītāja Vija Špate) kabineti ir republikas labāko kabinetu līmenī. Vidusskolā tiek izveidotas humanitārās, eksaktās un ķīmijas – bioloģijas klases. 80. gados un 90. gadu sākumā skolu beidz daudz skolēnu ar izcilām sekmēm: 5 skolēni iegūst zelta medaļas, un 24 – sudraba medaļas.

• 1991. gadā skola iegūst Madonas pilsētas ģimnāzijas nosaukumu.
• 1994./1995. mācību gadā ģimnāzijas klases uzsāk mācības jaunās telpās Valdemāra bulvārī 2A.

Skolas slavu kaldina gan mācību priekšmetu olimpiāžu dalībnieki, gan sportisti, gan tūrisma pulciņa dalībnieki, gan dejotāji, gan koru dziedātāji. No 90. gadu vidus Madonas pilsētas ģimnāzijas skolēni veiksmīgi uzsāk zinātniski pētniecisko darbību. 1996. gada 4. novembrī dzimst skolas avīze „Gaitenis”, tiek izdots literārais žurnāls „…padsmit”, 2006. gadā dzīvi uzsāk vidusskolēnu avīze „Atspere”. 21. gadsimts atnāk ar jaunām un patīkamām pārmaiņām. 2002. gadā skolā sākas renovācija: tiek uzbūvēts trešais stāvs, un skola iegūst pavisam citu ārējo un arī iekšējo veidolu. 2003. gadā notiek skolas reorganizācija; tā tiek sadalīta divās patstāvīgās skolās, tās ir: Madonas Valsts ģimnāzija (Valdemāra bulvārī 2A) un Madonas pilsētas 1. vidusskola. Madonas pilsētas 1. vidusskola paliek Valdemāra bulvārī 6 un turpina augt un attīstīties.